- Kāda bibliskā izpratnē ir sievas un kāda ir vīra loma ģimenē?
Lai gan attiecībās ar Kristu sievietes un vīrieši ir vienlīdzīgi, laulības kontekstā katram tiek uzticēti savi uzdevumi. Vīram ir jāuzņemas ģimenes vadība kopumā, tai nav jābūt diktatoriskai, bet tādā pašā garā, kā Kristus vada draudzi. (1. Kor. 11:3, Ef. 5:23) Kristus mīlēja draudzi ar līdzjūtību, žēlsirdību, piedošanu, cieņu un nesavtību. Tā pienāktos darīt arī vīriem. Savukārt sievai ir jāpakļaujas vīra vadībai ģimenē. Tas nenozīmē, ka vīrs nemaz neciena vai neņem vērā sievas viedokli. Patiesībā Vēstulē efeziešiem 5:28–29 vīrieši tiek mudināti mīlēt savas sievas tāpat kā savu miesu, to barojot un rūpējoties par to. Vīrieša mīlestībai pret sievu jābūt tādai pašai kā Kristus mīlestībai pret Savu miesu – draudzi. Konflikti par pienākumu dalīšanu laulībā neizbēgami radīsies, bet, ja abi partneri ir pakļauti Kristum, šie konflikti būs minimāli. Ja pāris konstatē, ka strīdi ir bieži un asi vai ja strīdi pārņem laulību, problēma ir garīga. Šādā gadījumā partneriem vajadzētu no jauna apņemties vispirms lūgties un pakļauties Kristum, bet pēc tam vienam otram atjaunot laulībā doto solījumu.
2. Ko Bībele saka par vientuļajām mātēm? Bībele tieši nepievēršas vientuļajām mātēm, taču ir daudz piemēru Dieva gādībai par sievietēm, mātēm, atraitnēm un viņu bērniem. Dievs ļoti labi pazīst katru cilvēku un pilnībā zina arī viņas situāciju. Bībele brīdina, ka sekss ārpus laulības ir grēcīgs un bīstams, un tas var radīt nepatikšanas – sievietei, iespējams, būs jāaudzina bērns vienai, kas neapšaubāmi ir grūti. Ja vientuļās mātes stāvoklis ir radies viņas pašas grēka dēļ, mūsu žēlsirdīgais Dievs joprojām ir gatavs sniegt palīdzību un mierinājumu. Taču bieži vien sieviete paliek viena un audzina bērnus ne savas vainas dēļ. Diemžēl sievietes bieži vien ir nevainīgi upuri pasaulē, ko izpostījis karš un terorisms. Ja vīra nāve ir atstājusi sievieti vienu ar bērniem, nav šaubu, ka Dievs palīdzēs un mierinās šo sievieti. Vientuļās mātes bieži vien ir ļoti atbildīgas sievietes, un dažreiz var būt grūti vienkārši “nolikt malā” raizes un rūpes. Vientuļā māte var justies vainīga tikai iedomājoties par to! Bet Dievs mums pavēl mest visas savas nastas uz Viņu, katru dienu veltīt nedaudz laika, lai koncentrētos uz Viņu, un uzticēties (pārējā dienas daļā), ka Viņš par mums gādās gan fiziski, gan emocionāli, kamēr mēs paļausimies uz Kunga žēlastību.
3. Kas kristīgā ģimenē ir pamata lietas, lai ticībā audzinātu arī savus bērnus? Saskaņā ar Bībeli, kristīgā ģimenē būtu jābūt laulātai sievietei, vīrietim un viņu kopīgiem bērniem, kur vecāki dzīvo kopā līdz mūža galam un visi kalpo Dievam. Diemžēl mēs dzīvojam grēkā kritušā pasaulē un augstāk minētais ideāls ne vienmēr dzīvē tiek realizēts. Arī pāris bez bērniem, atraitnis ar bērniem vai citādi nepilna ģimene joprojām ir kristīga, kas var būt par svētību apkārtējiem. Gandrīz katrā ģimenē ir sastopamas arī dažādas grūtības un cīņas, kuras ar Dieva palīdzību var tikt pārvarētas. Vīrs cīnās ar kādu atkarību, sieva cīnās ar depresiju, dēls dumpojas, meita aizbēg – tieši reakcija uz katru no šīm krīzēm parāda, ka ģimene ir laba un kristīga. Laba kristīga ģimene nav perfekta; tā ir tāda, kas cenšas ievērot Bībeles principus visos apstākļos, kas sauc pēc Dieva palīdzības un kas vēlas nodrošināt stabilitāti un izaugsmi pat grūtību vidū. Nav iespējams uzturēt kristīgu ģimeni bez savstarpējas mīlestības, kas izpaužas darbībā. Kā zināms, “mīlestība panes visu, tic visu, cer visu, panes visu” (1. korintiešiem 13:7). Ģimenē ticīgie intuitīvi saprot, ka Dieva mīlestība ir saikne, kas tos vieno, un centīsies parādīt šo mīlestību viens otram praktiskos veidos. Neskatoties uz saviem trūkumiem, tā joprojām var būt perfekts Kristus pestīšanas spēka un mīlestības nezūdošās dabas attēlojums.
4. Vai kristietis drīkst ievietot vecākus aprūpes iestādē vecuma nespēka dēļ? Bībele vairākkārtīgi runā par atbildības un rūpju uzņemšanos par tiem, kuri par sevi vairs parūpēties nespēj – veci vecāki, atraitnes, bāreņi u.c., kuriem nepieciešams līdzcilvēku atbalsts. Mūsdienās daudzos gadījumos rūpes par vecajiem vecākiem tiek uzskatītas par apgrūtinājumu un nastu. Tad ātri vien aizmirstas vecāku upuris un gādība, ko viņi mūsu dēļ nesuši. Tā vietā, lai ņemtu tos pie sevis, nereti vecie vecāki tiek ievietoti dažādās aprūpes iestādēs pret savu gribu. Tā ir klaja necieņa pret vecāku garo mūžu, ko tie piedzīvojuši. Ja godājam vecākus, arī tā ir kalpošana Dievam. 1. vēstule Timotejam brīdina, ka atstājot novārtā paši savus ģimenes locekļus, esam vēl sliktāki par neticīgajiem. Ja vecāki dod priekšroku atrasties aprūpes iestādē, arī tad tuviniekiem jābūt maksimāli klātesošiem, lai sniegtu tādu atbalstu, kāds ir nepieciešams. Noslēgumā jāpiemin, ka vecāku godāšana ir pirmais bauslis ar apsolījumu – godā savu tēvu un savu māti, lai tev labi klājas un piedzīvotu ilgu mūžu. Ef. 6:2,3
5. Vai Dievs sagaida, ka bērniem noteikti jābūt katrā ģimenē? Bībele 127. Psalmā vēsta, ka bērni ir svētība no Dieva. Radot pasauli un pirmos cilvēkus, Dievs deva pavēli augļoties un vairoties, kuru nebūtu jāizvairās pildīt, jo šī pavēle attiecas uz lielāko daļu cilvēku. Vecās Derības laikā bērni tika uzskatīti par redzamu Dieva svētības apliecinājumu ģimenē. Tomēr palikšanu bez bērniem nebūtu jāuztver kā Dieva sodu. Arī Jaunās Derības kontekstā bērni tiek uztverti kā svētība ģimenē. Jēzus bieži līdzībās bērnus rādīja kā paraugu un piemēru pieaugušajiem. Nav nekādu šaubu, ka ģimene un bērni tiek ļoti augstu vērtēti Dieva acīs, bet Jaunā Derība vairāk akcentē garīgos augļus un garīgas dāvanas, nevis fiziski redzamās svētības. Jo katrs, kurš tic, ir Dieva bērns un esam aicināti Dieva valstības ģimeni arvien paplašināt. Šajā ziņā ģimenei bez bērniem ir vieglāk darboties Kristus baznīcas celšanā un iespējams, ka tāpēc dažkārt kādas ģimenes palikušas bez bērniem. Arī garīgiem vadītājiem saistībā ar bērniem ir uzlikta liela atbildība – ja bērni nav ticīgi un garīdznieka nams netiek pārvaldīts pienācīgi, šis garīgais vadītājs nespēs pienācīgi rūpēties arī par draudzi. Arī šodienas kontekstā neauglību ģimenē nav jāuztver kā Dieva nelabvēlību vai sodu ģimenei, jo Dieva žēlastība ģimenei neaprobežojas tikai ar bērnu dāvāšanu vien. Ģimenes bez bērniem Dieva acīs nebūt nav mazāk vērtīgas kā, piemēram, daudzbērnu ģimenes. Precēts, bez bērniem, viens vai atraitnis – katrs ir gribēts un gaidīts Dieva ģimenē kā daļa no Kristus miesas. Ņemsim vērā, ka ne visiem pāriem Dieva prāts ir piešķirt bērnus. Lūgšanas par šo jautājumu noteikti dos skaidru atbildi tiem pāriem, kuri vēl ir tikai ceļā uz ģimenes pieaugumu. Vēl kāds aspekts, kas jāņem vērā attiecībā uz bērniem ir tas, ka mēs tos nedrīkstam nolikt Dieva vietā, jo tie ir radība, nevis Radītājs. Jebkas, kas mūsu dzīvē aizstāj Dievu, noteikti nevar nest svētību un attālina mūs no paša žēlastības dāvanu devēja – Kristus.
6. Vai bibliskā izpratnē laulības šķiršana ir pārkāpums? Skatoties uz Bībeles teikto par šķiršanos, ir svarīgi paturēt prātā Maleahija 2:16 vārdus: “Es ienīstu šķiršanos,” saka Dievs Tas Kungs. Tā vietā, lai jautātu: “Vai ir pamats šķirties”, bieži vien jautājums ir: “Vai ir pamats piedošanai, atjaunotnei un konsultācijai?” Saskaņā ar Rakstiem šķiršanās tiek pieļauta laulības pārkāpšanas gadījumā vai arī, ja šķiršanās tiek ierosināta no neticīgā puses. Šķiršanās būtu jāizskata kā galējais līdzeklis. Pirms tam būtu jāsper soļi izlīgumam, piedošanai un attiecību atjaunošanai. Visbiežāk minētie papildus iemesli laulības šķiršanai ir emocionāla vai fiziska vardarbība, atkarības , noziegumi, nepareiza finanšu pārvaldība u.c. iemesli. Šādos gadījumos pareizāk būtu uz laiku nošķirties no laulātā, ne sākt šķiršanās procedūru. Tomēr katrs gadījums ir jāizvērtē individuāli, jo pastāvot reālam dzīvības apdraudējumam sev vai bērniem, šķiršanos var apsvērt kā galējo līdzekli.
7. Vai Bībelē ir kas minēts par bērnu tiesībām? Līdz pat 20. gs. bērnu tiesībām tika pievērsta niecīga uzmanība. Bērni bija vecāku īpašums vai dažos gadījumos tika uzskatīti par maziem pieaugušajiem un nosūtīti strādāt rūpnīcās un fermās. UNICEF tika dibināts 1946. gadā, un pamazām daļa valstu ir mēģinājušas aizstāvēt bērnu tiesības starptautiskā līmenī. Bībelē bērnu tiesības minētas pavisam nedaudz, tā vietā vecākiem tiek sniegti norādījumi par bērnu audzināšanu. Vēstulē efeziešiem 6:4 teikts: “Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet tos Tā Kunga audzināšanā un pamācībā.” Šajā pavēlē ir ietvertas daudzas bērnu tiesības, taču tās uzmanības centrā nav bērns, bet gan vecāki. Pat tad, kad bērni izaug, Dievs sagaida, ka vecāki noteiks robežas, kad tas ir viņu spēkos. 1. Samuēla 3:13 Dievs norāja priesteri Ēli, jo viņa pieaugušie dēli bija ļauni un izsmēja Dieva namu. Ēlis par to zināja, bet neapturēja viņus. Lai gan ideja par bērnu tiesībām kā juridiski aizsargātu cilvēku grupu izklausās labi, realitāte var būt katastrofāla. Ja “bērnu tiesības” ietver tiesības netikt pārmācītam, tad kauns un negods ir tepat aiz stūra (Salamana Pamācības 29:15). Daudzi bērnu tiesību aizstāvji vēlas, lai šīs tiesības aizstātu un preavalētu pār vecāku tiesībām “mācīt bērnam ceļu, pa kuru viņam jāstaigā” (Salamana Pamācības 22:6). Bībelē bērniem tiek sniegtas nevis īpašas tiesības, bet gan norādījumi. Dievs pavēl bērniem “godāt savu tēvu un māti, lai jūs ilgi dzīvotu zemē, ko Tas Kungs, jūsu Dievs, jums dod” (2. Mozus 20:12). Vēstulē efeziešiem 6:1 un vēlreiz Vēstulē kolosiešiem 3:20 bērniem tiek teikts paklausīt saviem vecākiem Tā Kunga vārdā, jo tas ir pareizi. Jāatzīmē, ka nekāda veida vardarbība nekad nav attaisnota nevienā Svēto Rakstu daļā.
8. Kā vecākiem pārdzīvot “tukšās ligzdas” posmu? Par “tukšās ligzdas” ģimeni tiek uzskatīti vecāki, kuru bērni ir pieauguši un devušies prom no vecāku mājām. Vecāki kristiešu ģimenēs parasti ir ielikuši daudz laika un pūļu, lai savus bērnus sagatavotu pastāvīgai dzīvei kā Kristus lieciniekus, kuri mīl savu tuvāko un māca to tālāk saviem bērniem. Dvēseliski vecāku un bērnu saikne netiek pārrauta visu dzīvi, bet fiziski tie atšķiras, kad uzsāk pastāvīgu dzīvi ārpus mājas. Mēs kā vecāki turpinām pastāvīgi lūgt par saviem bērniem, nodrošinām tiem iespēju atgriezties pie sevis, ja radusies tāda vajadzība. Arī pieaugušiem bērniem joprojām vajadzīga vecāku mīlestība, noderīgi padomi, ja tie tiek lūgti, mūsu draudzība. Ja bērni dzīvē piedzīvojuši kādu neveiksmi, tieši vecāku mājām vajadzētu būt drošai vietai, kur tos uzņem atpakaļ bez nosodījuma, ar sapratni. Vecākiem nevajadzētu akceptēt bērnu grēcīgo dzīvesveidu, bet grēka seku gadījumos parādīt žēlsirdību. Bībelē neatrodam padomu, kas liktu teikt: “es taču teicu, ka tā būs.” Arī kristīgā padomdošana, ja tā tiek lūgta, ir svētīgs darbs, ko dara vecāki. Vērtīgiem padomiem būtu jābūt balstītiem vecāku lūgšanās un Bībelē. Kad pieaugušie bērni devušies savā dzīvē, vecāki var pievērsties saviem vaļaspriekiem, kuriem neatlika laika, kad bērni bija mazi. “Tukšās ligzdas” posms ir tikpat vērtīgs kā aktīvais bērnu audzināšanas laiks, jo drīz vien tiek ģimenē sagaidīti arī mazbērni. Ja mūsu bērni ir izpletuši spārnus, lai lidotu prom no ģimenes ligzdas, mēs ticībā paļaujamies, ka Dievs bērnus vadīs arī lidojumā un tos paglābs arī kritiena gadījumā.
9. Ko Bībele saka par adopcijas jautājumu? Bērna nodošana adopcijai noteikti ir vislabākā alternatīva abortam, ja vecāki nespēj rūpēties par saviem bērniem. Tā var būt arī atbildēta lūgšana daudziem pāriem, kuriem nav pašiem savu bērnu. Dažkārt adopcija ir aicinājums paplašināt savu kalpošanu kā vecākiem ar bērniem, kas bioloģiski nav pašu. Adopcija Svētajos Rakstos ir viennozīmīgi atbalstāma. Viszināmākais gadījums Bībelē noteikti par Mozu, kas stāsta par ebreju sievieti vārdā Johebeda, kura dzemdēja dēlu laikā, kad faraons bija pavēlējis visus ebreju zēnus nonāvēt (2. Mozus 1:15-22). Johebeda paņēma grozu, padarīja to ūdensnecaurlaidīgu un ielika bērnu upē grozā starp niedrēm. Viena no faraona meitām pamanīja grozu un izņēma bērnu. Faraona meita Mozu adoptēja karaliskajā ģimenē un vēlāk viņš kļuva par uzticīgu un svētītu Dieva kalpu (2. Mozus 2:1-10). Atcerēsimies, ka arī pats Jēzus tika uzaudzināts ģimenē, kur Jāzeps nebija Viņa bioloģiskais tēvs. Ja mēs garīgi tiekam uzņemti Dieva visaptverošajā Viņa bērnu ģimenē, kad izvēlamies sekot Kristum, kādēļ lai mēs šo pašu principu neievērotu arī fiziskajā pasaulē? Gan tie, kas adoptē, gan tie, kas tiek adoptēti, saņem milzīgu svētību, privilēģiju, kas acīm redzamā veidā parāda arī mūsu pašu iekļaušanu Dieva ģimenē, kas notiek garīgi.
10. Vai ir kādi apstākļi, kas attaisno aborta veikšanu? Vārds “aborts”, kā to lasām medicīniskajā literatūrā, ir daudz plašāks nekā termins, kas tiek lietots ikdienas sarunvalodā. Neviena no šīm definīcijām ne vienmēr atbilst tam, kā likumdošanā ir minēts termins “aborts”. Ikdienas valodā vārds “aborts” visbiežāk tiek lietots tikai tām darbībām, kuras attiecas uz grūtniecības pārtraukšanu. Izbeigt nedzimuša cilvēka dzīvību tikai tāpēc, ka tas traucē cilvēka ekonomiskajai stabilitātei, vēlmēm vai dzīvesveidam, ir briesmīgs grēks. Dažos gadījumos sarežģījumi grūtniecības laikā rada patiesu morālu dilemmu. Šādā gadījumā jāņem vērā abu iesaistīto dzīvību intereses. Tomēr ir ļoti svarīgi atcerēties, ka gadījumi, kad mātes dzīvība ir pamatoti apdraudēta, ir ārkārtīgi reti, veidojot daudz mazāk nekā 1% no visiem abortiem. Bībele apliecina, ka mātes dzīvība un nedzimušā bērna dzīvība ir vienlīdz vērtīgas un nedzimuša bērna nāvei nekad nevajadzētu būt mērķim. Tomēr pastāv atšķirība starp “nedzimuša bērna nogalināšanu” un “sievietes grūtniecības pārtraukšanu”, lai sarežģītos gadījumos tiktu glābta mātes dzīvība. Ārstējot grūtnieci, ārstiem ir divi pacienti. Mātes dzīvība ir ārsta atbildība tikpat lielā mērā kā bērna dzīvība. Atšķirība ir tā, ka māte ir vienīgā, kas spēj pieņemt lēmumus abu pacientu vietā. Ja sievietei noticis spontānais aborts, ir pilnīgi pamatota medicīniska iejaukšanās, jo embrijs vairs nav dzīvs. Ir pietiekoši daudz gadījumu, kad nedzimis, bet attīstījies bērns ir miris pirms dzimšanas. Arī šādos gadījumos nav neētiski vai grēcīgi veikt attiecīgas medicīniskas manipulācijas, lai nepakļautu riskam mātes veselību vai dzīvību. Ja sarežģījumi grūtniecībā rada tiešus riskus mātes dzīvībai, bez jebkādas izdzīvošanas iespējas nedzimušajam bērnam, grūtniecība tiek pārtraukta un iet bojā tikai nedzimušais bērns. Šādos gadījumos Bibliskais princips ir izglābt vismaz vienu no dzīvībām, nevis ļaut iet bojā abām. Šādās un līdzīgās situācijās mums sievietēm šādā briesmīgā dilemmā jāsniedz atbalstu bez nosodījuma, neatkarīgi no viņu pieņemtā lēmuma. Jo jebkura no smagajām izvēlēm sarežģījumu gadījumā atstās traumējošu pieredzi sievietes un viņas ģimenes dzīvē. Noslēgumā jāpiemin, ka visbiežāk veiktajiem abortiem nav sakara ar izvarošanu, reāliem draudiem mātes dzīvībai vai citiem apstākļiem, kas nekādi neattaisno nedzimušas dzīvības nogalināšanu. Ir svarīgi, lai garīgie vadītāji saprastu šīs morālās sarežģītības, lai sniegtu labus padomus un atbilstošu atbalstu. Sievietēm nevajadzētu justies spiestām saglabāt grūtniecību, kas neizbēgami novedīs pie gan viņas, gan viņas bērna nāves. Visbeidzot, mums visiem vajadzētu izrādīt žēlastību cilvēkiem, kas pieņem neapskaužami sarežģītus lēmumus. Ne daudzas grūtniecības ir saistītas ar tik nopietnām morālām dilemmām, bet, kad tās rodas, ticīgajiem ir ļoti svarīgi būt līdzās cietējiem. (Salamans Mācītājs 4:10; Romiešiem 12:15).
11. Kā Dievs var palīdzēt saraut grēka saites, kas ģimenē atkārtojas vairākās paaudzēs? Tikai pestīšana caur Jēzu ir atslēga paaudžu grēka laušanai. Jēzus piedāvā mums piedošanu un patiesu, beznosacījumu mīlestību (1. Jāņa 1:9). Jēzus dod Saviem sekotājiem spēku mīlēt tā, kā Viņš mīl, mīlestību, kas ir piepildīta ar žēlastību un līdzjūtību. Viņš ir mūsu piemērs tam, kā mīlēt, nevis mīlēt tikai sevi vai dažādas baudas (Jāņa 13:34). Jeremijas 32:18 teikts, ka grēka sekas no vienas paaudzes tiek pārmantotas uz nākamajām paaudzēm. Grēka postošās sekas kaitē gan pašam grēkojošajam, gan apkārtējiem. Katrai paaudzei ir izvēle – ļaut savai grēcīgajai dabai atkārtot šo loku vai atrast labāku ceļu. Cilvēki bieži vēlas pārraut grēcīgo mantojumu, bet nezina, kā to izdarīt, jo tos ietekmē domāšanas veids, kādā tie ir audzināti. Turklāt saišu saraušana var sašķelt ģimenes, ja cilvēks nolemj sekot Jēzum, nevis ģimenes tradīcijām (Lūkas 12:51–53). Daži ģimenes locekļi izvēlēsies Kristu, un neticīgie radinieki viņus par to noraidīs. Bez Jēzus piemēra cilvēki neredz un neizprot cilvēka samaitātības dziļumu. Tāpēc pestīšana ir pirmais solis, lai pārtrauktu paaudžu grēka ciklu. Tad, sākoties jaunajai paaudzei, ģimenei ir jācenšas sekot Bībeles laulības, vecāku audzināšanas un dzīvesveida modelim, lai aizstātu vecos, destruktīvos veidus. Vienīgais veids, kā radīt ģimeni, kas nes svētīgus augļus, ir sekot Kristum. Bieži ticīgie cīnās ar paaudžu grēkiem, īpaši, ja tie ir pirmā paaudze, kas seko Kristum. Ir grūti godināt tos, kas mūs ir ievainojuši, un upurēt savas vēlmes savu bērnu labā. Bieži vien vecie domāšanas modeļi un uzskati aizēno spriestspēju. Zināt faktus no Bībeles nav tas pats, kas padoties Bībeles patiesībām. Mūsu izvēle sekot Kristum ir lielākā dāvana, ko varam dot nākamajām paaudzēm.
12. Ja Dievs ienīst aborta grēku, kādēļ spontānajos abortos iet bojā arī nedzimuši bērni? Mums jāatceras, ka tikai Dievs ir Kungs pār jebkuru dzīvību un nāvi. Ja aborts tiek veikts mērķtiecīgi, tā ir cilvēka paaugstināšanās pār dievišķo varu. Mēs dzīvojam grēkā kritušā pasaulē, kur nāve ir tās neatņemama sastāvdaļa, tai skaitā arī nedzimušu bērnu. Lai arī cik grūti būtu to cilvēcīgi aptvert, dažkārt Dievs var atņemt kāda dzīvību, lai aizgājēja tuvinieki tuvotos Dievam un meklētu Viņa mierinājumu un cerību. Ja abortu veic cilvēks pašrocīgi, tiek uzurpēta vara, kas pieder tikai Radītājam. Tikai Dievs var radīt kādu labumu no šķietami traģiska notikuma – šajā gadījumā spontānā aborta. Tomēr, ja Dievs izvēlas, izraisot spontāno abortu, pārtraukt bērna dzīvību priekšlaicīgi, Viņam ir tiesības to darīt. Tas ir Viņa bērns, Viņa darbs, Viņa šedevrs (Efeziešiem 2:10; Marka 10:14).
13. Kā tikt galā ar vardarbību ģimenē kristīgā ceļā? Vardarbība ģimenē bieži vien ir saistīta ar vardarbību pret bērniem. Pat ja bērni negūst fiziskus ievainojumus, vecāku vardarbības vērošana vai dzirdēšana var radīt nopietnas psiholoģiskas sekas. Citas vardarbības formas ir verbāla un seksuāla vardarbība. Vardarbība ģimenē var skart jebkura vecuma, dzimuma, sociālekonomiskās klases, izglītības līmeņa vai reliģijas cilvēku. Vardarbība ģimenē ir tālu no Jēzus raksturojuma un nodoma par ģimenē vēlamo atmosfēru. Sekošana Dievam nozīmē kalpot citiem, nevis manipulēt ar viņiem vai citu kontrolēšanu. Tiem, kuri pašlaik atrodas vardarbības ģimenē situācijā, jādara viss iespējamais, lai droši izkļūtu no tās. Bieži vien visbīstamākais brīdis vardarbības ģimenē upurim ir tad, kad tas aiziet. Iespējams, ir jāsazinās ar policiju vai citiem dienestiem, kas var palīdzēt. Ja vardarbība ģimenē turpinās ilgstoši, drošība ir pirmajā vietā un upurim nav jāriskē ar savu vai bērnu veselību vai dzīvību.
14. Kā uzturēt veselīgu balansu starp attiecībām ar vecākiem un savu otru pusi? 1. Mozus gr. 2:24. pantā kristīgiem pāriem ir sniegts neaizstājams laulības plāns: “Vīrs atstās savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu”. Ādamam un Ievai nebija tēva un mātes, ko atstāt, tomēr Dievs zināja, ka šis laulības padoms būs būtisks katras nākotnes laulības panākumiem visu atlikušo laiku. Laulātie pāri sastapsies ar grūtībām, ja neatstāj savus tēvus un mātes. Neskaitāmas laulības sašķobās vai pat vai izjūk, jo vīri un sievas pilnībā neizprot jaunās derības attiecības, kas ir izveidotas. Lai cik spēcīga vai lolota būtu bērna un vecāka tuvība, katram laulātajam ir jāpiešķir prioritāte jaunajām ģimenes attiecībām, pretējā gadījumā laulībā radīsies problēmas. Ja novecojošam vecākam ir reālas vajadzības (fiziskas vai emocionālas), šī vajadzība ir jāapmierina pat tad, ja laulātajam “nepatīk” vīramāte. Bībeles izpratnē mīlestība pret nevarīgu vecāku tiek sniegta, pamatojoties uz izvēli darīt mīlošu lietu, pat ja cilvēkam nav vēlēšanās to darīt. Līdzsvaru starp abām frontēm var rast, izmantojot principu par paklausību varām. Cik ir mūsu spēkos, esam atsaucīgi abām pusēm, bet prioritāte ir attiecības ar laulāto.
15. Kā rīkoties vecākiem, kuriem ir “pazudušais dēls” vai “pazudusī meita”? Stāstā par pazudušo dēlu (Lūkas ev. 15:11–32) ir ietverti vairāki principi, ko ticīgi vecāki var izmantot, lai reaģētu uz bērnu uzvedību, kuri rīkojas pretēji tam, kā vecāki viņus ir audzinājuši. Vecākiem jāatceras, ka, tiklīdz viņu bērni ir sasnieguši pilngadību, viņi vairs nav vecāku varā. Visi audzināšanas, mācīšanas, mīlestības un rūpju gadi tiek aizmirsti, bērnam saceļoties pret Dievu. Jo visa sacelšanās vispirms ir pret Dievu un izpaužas kā sacelšanās pret vecākiem un viņu autoritāti. Ievērojiet, ka līdzībā minētais tēvs neliedz savam bērnam aiziet. Viņš arī neseko savam bērnam, lai mēģinātu viņu aizsargāt. Drīzāk šis vecāks uzticīgi paliek mājās un lūdz Dievu, un, kad bērns “atjēdzas”, atgriežas un dodas atpakaļ, vecāks gaida un skrien sagaidīt bērnu pat tad, kad tas ir devies tālu prom no ticības ceļa. Kad mūsu dēli un meitas aiziet paši un izdara izvēles, kas, kā zinām, radīs smagas sekas, vecākiem tie ir jāatlaiž un jāļauj aiziet. Vecāks neseko līdzi, un vecāks neiejaucas sekās, kas sekos. Tā vietā vecāks paliek mājās, uzticīgi lūdz un vēro grēku nožēlas un virziena maiņas pazīmes. Kā vecāki mēs nevaram glābt savus bērnus — to var izdarīt tikai Dievs. Līdz šim laikam mums ir jāvēro, jālūdz un jāatstāj šī lieta Dieva rokās. Tas var būt sāpīgs process, bet, ja tas tiek veikts saskaņā ar Bībeles principiem, tas nesīs mieru prātā un sirdī. Mēs nevaram tiesāt savus bērnus, to var izdarīt tikai Dievs. Šajā ziņā ir liels mierinājums: “Vai visas zemes Tiesnesis nerīkosies pareizi?” (1. Mozus 18:25b).
