Lūkas ev. 7:11.-17.
Par nāves nežēlīgo varu stāsta evaņģēlija vārds, ko šodien pārdomājam. Jēzus kopā ar mācekļiem un citiem cilvēkiem gāja uz pilsētu vārdā Naine. Kad Jēzus jau bija tuvu pilsētas vārtiem, pretī nāca sēru procesija. Pēdējā gaitā tika izvadīts kāds jauns cilvēks. No visiem klātesošiem visvairāk bija noskumusi viņa māte. Jaunekļa māte pirms kāda laika jau bija zaudējusi vīru, bet nu bija pienācis brīdis, kad mūžībā tiek pavadīts vienīgais dēls, kurš mātei, un varbūt arī citiem būtu varējis sniegt atbalstu un palīdzību.
Kad kāds tuvs cilvēks aiziet mūžībā, prāts to saprot, bet sirds to nespēj pieņemt. Ir labi, ja tādos skumīgos brīžos tuvumā ir kāds, kurš īstā laikā pasaka kādu stiprinošu un iepriecinošu vārdu. Tomēr vēl lielākā vērtība un svētība ir tam mierinājumam, kas nāk no Dieva. Dievs ir Kungs pār visiem un pār visu, arī pār dzīvību un nāvi.
Pie Naines vārtiem notika divu majestāšu sastapšanās. Šajā pasaulē nāve ir spēcīga majestāte, kuras priekšā visi- gan veci, gan jauni ir spiesti locīt savas galvas. Kad izvadījām savus tuvos cilvēkus pēdējā gaitā, mēs skārām viņu zārkus ar sāpēm un asarām. Šis mūsu skārien nevar neko būtisku mainīt. Bet mūsu drošā un stiprā cerība ir tā, ka lielajā mūžības dienā Jēzus pieskāriens būs tas, kas visu izmainīs. Šī neparastā sastapšanās ar Jēzu ilustrē to mirkli ārpus šī laika un šīs pasaules robežām, kurā pēc pastarās tiesas notiks kāds grandiozs brīnums, kad arī mēs sastapsimies ar saviem mīļajiem, kurus nāvē bijām zaudējuši. Kam pieder šis apsolījums? Ikvienam, kurš atgriežas no saviem grēkiem, no sirds tic un uzticās Jēzum Kristum kā savam Glābējam un Viņam seko un kalpo. Jēzus ir tepat un klauvē pie mūsu sirds durvīm. Pestītājs katru no mums aicina uz šo mūsu dzīves lielāko un visu izšķirošo sastapšanos ar Viņu. Lai Dievs palīdz, ka arī pie katra no mums piepildās evaņģēlija vārdi: “Kas tic Dieva Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība.”
Mācītājs A.Bobinskis
