Jāņa 19:1-30
Šodien, Lielajā Piektdienā, kristieši mūsu zemē un visā pasaulē ticībā lūkojas vienā virzienā – uz Dieva Dēla Kunga Jēzus Kristus svēto krustu. Pie Dieva nav tāds laika plūdums, kādu pazīstam mēs, nav pagātne, tagadne un nākotne tādā izpratnē, kā pie mums, cilvēkiem. Jau tad, kad vēl nebija radīta šī materiālā pasaule un cilvēki, kad radīšana bija tikai iecerēta, cilvēces pestīšanas jautājums nodarbināja Dieva sirdi. Kristus vārds un Viņa krusta upuris teorētiski ir zināms ļoti daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Tomēr jautājums ir, vai šis upuris ir arī pieņemts un saprasts? Mūsdienu sekularizētā pasaule bieži vien labākajā gadījumā ir gatava paciest kādu abstraktu, izplūdušu garīgumu un nekonkrētas sarunas par Dievu. Bet, kad tiek apliecināts Jēzus Kristus, Viņa krusta upuris un asins spēks, kad runā par grēku nožēlas, atgriešanās, svētas dzīves nepieciešamību, tad daudziem šāda sludināšana liekas kā pēdējā muļķība. Viņš cieta un mira par svešiem – tas ir visas cilvēces, un arī par maniem un taviem grēkiem. Vienam vajadzēja samaksāt mūsu rēķinu. Neviens cilvēks pasaulē nespēj samaksāt rēķinu, ko viņam piestāda Dievišķā taisnība. Ko neviens cilvēks nespēja paveikt ne ar cenšanos izpildīt bauslības prasības, ne ar labiem darbiem, ne kādā citā veidā, to mūsu labā izdarīja Dieva Dēls Kungs Jēzus Kristus. Viņa asinis ir mūsu personīgās glābšanas zīme. Ja esam ar Viņu vienoti, tad arī mums pieder skaistais apsolījums, ko lasām Pāvila vēstulē korintiešiem: “Dievs ir to Kungu uzmodinājis, un Viņš uzmodinās arī mūs ar Savu spēku.”
Mācītājs A. Bobinskis
