Dažādi ir tie apzīmējumi, kuros gan Bībele, gan Baznīcas tradīcija nosauc Svēto Garu. Viņš tiek saukts par Iepriecinātāju, Aizstāvi, Mierinātāju, par mīlestības, patiesības un gudrības Garu. Bībele māca, ka Svētais Gars, kas pirmajos Vasarsvētkos tika izliets pār pirmajiem Kristus mācekļiem, ir dots visiem Kristum ticīgiem visos laikos un visās vietās. Vasarsvētki vēlas mums atgādināt, ka Dievs ir tagadnīgi klātesošs un tagadnīgi darbojas, tie liek katram domāt un jautāt: kāda ir garīgā elementa intensitāte, kāda ir Dieva klātbūtnes intensitāte manā dzīvē? Katrs cilvēks, kas vien šajā pasaulē dzīvo, ir piederīgs kādai valodai, tautai, kultūrvidei, no kuras viņš nāk. To spilgti rāda Vasarsvētku notikuma apraksts Apustuļu darbu grāmatā, kur minēti dažādu tautību ļaudis, bet ikviens no viņiem savā valodā dzird vēsti par Dieva lielajiem darbiem. Kopš Vasarsvētkiem katrs drīkst sacīt: manā valodā Svētais Gars ir gatavs runāt. Vienalga, kas tu esi un kāds tu esi, tu drīksti būt Svētā Gara uzrunāts, sastapts un satverts. Varētu pat teikt, ka katrs cilvēks apzināti vai neapzināti ilgojas pēc Dieva. Ir arī tādi, kas meklē savai dzīvei kādu garīgu pamatu, bet dara to nepareizā virzienā, kā rezultātā uzplaukst dažādas maldu mācības, kurās Kristus un Viņa evaņģēlijs tiek stipri sagrozīts vai pat vispār noliegts. Runājot par šīm lietām, vēl jāsaka, ka mēs nevaram piekrist tiem ticīgiem, kas māca, ka garīgi dzīvi ir tikai tie kristieši un tikai tādas draudzes, kur cilvēki runā mēlēs un redz dažādas pārdabiskas atklāsmes, bet kur tas nenotiek, tur draudze ir garīgi mirusi. Bībelē nekur nemāca, ka ticīgajiem ir jādzenas pēc šīm lietām. Kāds dziļi ticīgs cilvēks ir teicis, ka mums ir jālūdz no Dieva nevis spēja darīt brīnumus, bet gan spējas redzēt katram savus grēkus. Taču ir kāda lieta, kam noteikti ir jāparādās katra kristieša dzīvē un katrā draudzē – tie ir Svētā Gara augļi. Apustulis Pāvils tos nosauc vārdā – mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Ja šie Svētā Gara augļi ir redzami kristiešu dzīvē un draudzes dzīvē, tad tie ir garīgi dzīvi kristieši un draudze.
Paldies Dievam, mūsu zemē kristieši tagad netiek vajāti, un būt kristietim – tas šeit nenozīmē pakļaut savu dzīvību briesmām. Tomēr katram no mums šodien ir jādomā – kā ir ar mūsu motivētību un gatavību kaut ko ziedot Kristus dēļ? Vai mūsos deg šī Vasarsvētku uguns, kas mūs skubina vispirms pašiem arvien labāk un pilnīgāk iepazīt Trīsvienīgo Dievu, un tad ar vārdiem un darbiem apliecināt Viņu citiem?
Mācītājs Arvīds Bobinskis
