Reiz, Luteram pie galda ēdot, blakus sēdēja suns, gaidot kādu kumosu. Luters teica: ak, kaut es spētu tā lūgt, kā suns skatās uz gaļu! Visas viņa domas saistās ar gaļas gabalu un neko citu viņš nedomā, nevēlas un necer.
Sāls kož un rada sāpes, taču tā saglabā miesu svaigu, lai tā nesāktu pūt; tomēr pasaule to vairs negrib un nespēj paciest. Bet ko lai mēs darām? Dievs grib, lai esam zemes sāls.
Taču Dievs labāk nekā mēs paši zina, kam kalpo mūsu pārbaudījumi. Mūsu Kungs Dievs ir kā grāmatu drukātājs, kas saliek burtus otrādi. Viņa salikto teikumu mēs labi redzam, bet drukātā veidā to izlasīsim viņā pasaulē; pagaidām mums jābūt pacietīgiem.
Labāk ir, ja Dievs dusmojas uz mums, nevis mēs uz Viņu, jo Viņš itin drīz ir gatavs ar mums samierināties.
Es nemeklēju ārstus, tikai gribu, lai atlikušajā dzīves laikā, ko tie man ir paredzējuši, man neklātos pārāk grūti, bet ar Dieva palīdzību es varētu ēst un dzert to, kas man garšo.
Es vēl nekad neesmu pieredzējis, ka cilvēks, kas ar prieku un rūpīgi dara savu darbu, tāpēc kļūtu nabags.
Ja gribam, lai mums pašiem kas būtu, jādod arī citiem. Augstprātība atnes nabadzību. Kāds vīrs negribēja skaitīt nieka grašus un sāka tos svērt, tādēļ viņš ir kļuvis nabags.
Labiem darbiem jātiek darītiem klusībā un slepenībā, bez kādas dižošanās. Labu darīt mums piederas, nemeklējot savu labumu, tikai Dievam par godu un sava tuvākā dēļ.
Nu Dieva vārdā gadu sāksim, lai sirdī miers un gaišs ir skats.